Amanda Aizpuriete TURP(mākslinieks: Aivars Plotka, redaktors : Jānis Vādons), 78.lpp (O.Vācieša literārās prēmijas ieguvējs!!!!)

A.Aizpurietes dzejas krājumā TURP ir apkopota jaunākā dzejas izlase, ko ar prieku nododam Jūsu rīcībā.

Pavisam nesen dzejas cienītāju rokās nonācis dzejnieces un tulkotājas, vairāku literāro balvu laureātes Amandas Aizpurietes dzejas krājums „Turp”, kas, neskaitot abas izlases un 2011. gadā izdoto dzejas/prozas izdevumu, ir astotais.

Grāmatas intriģējošais nosaukums automātiski rada jautājumu – kurp ? un spontāni liek dzejoļos meklēt atbildi. Šo pašu jautājumu uzdod arī autore trešajā dzejoļu ciklā ar titulnosaukumu Turp . Grāmatai veiksmīgi izvēlēts pirmais dzejolis, kurā ar paradoksāli tēlainiem līdzekļiem pozicionēts autores kā dzejnieces un vienkārši sievietes liktenis: „ brīva kā verdzene ”. Koncentrēta laika un laikmeta izjūta caurstrāvo arī pārējos dzejoļus.

Daudzkārt uzsvērts mirklīgums, mirkļa vērtība, gaistamība un cena: „ tikai šis mirklis / ar mirušu zvaigžņu riekšavu kabatā / un rēķinu par vakardienas svētku salūtu pastkastītē ” Aizpuriete ir maksājusi, skaudri un tieši, bet, spītējot padošanās vilinājumam, turpina ceļu. Vienīgās krājumā izmantotās pieturzīmes ir defises un jautājuma zīmes, vietām apzināti iemaldījies kāds komats. Interpunkcijas neesamība ir visnotaļ organiska, neuzkrītoša. Jānorāda gan, ka defišu vietā būtu lietojamas domuzīmes... Arī atskaņas verlibra pantos parādās vien dažviet.

Virzība, kustība, ceļa meklējumi pirmo reizi izslāņojas ciklā Pilnmēness plakankalne , kurā aktualizēta nakts estētika un maģiskums ar vilku dejām un gaudošanu, ar pilnmēness čukstiem un mierinājuma meklējumiem. Pēdējos pantos jaušami atdzimšanas motīvi – atgriešanās no iekšējas aiziešanas līdz protagoniskai atjaunotnei, turpinājumam, ne jaunam sākumam.

Epizodiskos kadros Aizpuriete atskatās uz pagājušo ar mainīgu rezignācijas intensitāti. Dzejniece laipo starp trīs dimensijām – bijušo, esošo un to, kas vēl tikai būs. Grāmatas noformējumā lietotie pelēkie toņi, un fotogrāfijas šķietami simbolizē došanos pretī nezināmajai nākamībai ar tās neredzamajām, vēl neidentificētajām krāsām...

„Turp” pasaulei ir rūgta vientulības garša, kuru veido laikmetiskā izjūta fiziskās un metafiziskās kategorijās. Periodiska noslēgšanās no ārpasaules, esamības bailes – tās nav tikai dzejnieces sakāpinātās izjūtas, bet gan mūsu kopīgā pieredze, kā norāda Jānis Vādons grāmatas anotācijā, un eksistenciālais duālisms. Caur Aizpurietes vārdiem skan mūsu pašu dvēseles atbalss. Skarti plaši eksistenciālākie aspekti: brīvība, pakļaušanās, nāve, mūžība, vientulība, liktenis, ticība, protams, arī mīlestība. Rindās vairākkārt ieslīdošie nāves motīvi, kā šķiet, dažviet attiecināti uz tuvu cilvēku aiziešanu; nāve poetizēta kā ikdienišķa parādība. Ciklā Padošanās liriskais „es” nokļuvis posmā, ko apzīmē ar gūstu, bet kas izslēdz bailes – bailes no pārāk patiesiem vārdiem, no laika, no sāpēm. Dzejolī ūdensputnu klaigas koncentrēti pretstatīts pasaules redzējums bērnībā un tagad – kontūras saasinās, dzīves pieskārieni izurbjas līdz dziļākajiem maņu slāņiem: „ kopš bērnības lasu pēdu rakstus smiltīs / kopš vecuma man tie šķiet aizvien skarbāki ”

Manāms, ka liriskais „es” jūtas kā vientuļš bērns, kuru apņem brutālās brīvības laiks – laiks, kurā efemērais pakļauj, ieslēdz un raksta savus likumus, kuri rada retoriski tiešu jautājumu: „ vai likumīgi aizliegt man raudāt ?” Jautājumi, uzrunas otrajā personā ir viens no faktoriem, kas Aizpurietes dzeju pietuvina lasītājam, liekot ieklausīties gan dzejnieces vēstījumā, gan sevī. Jautāt sev un meklēt atbildes.

Dzejoļos par Kauguru čigānietēm imitētā dialogformā izvērsta nākotnes paradigma, vēstot, ka no „nodevas,” ko ikviens maksā dzīvei, ir atkarīga viņa nākamība. Šeit izcelta cilvēku uzmācīgā tieksme uzzināt, kas viņus sagaida, savu likteni nevis koncentrēšanās tagadnei.

Ne vien ciklā Turp , bet arī pārējiem dzejoļiem jaušams virzības, kustības, turpinājuma, transcendentālu meklējumu strāvojums, kas brīžiem sastingst, bet neapstājas, jo vēl nav atrasts kurp un līdz ar to – nonākts turp . Taču poētiskā „es” nesauc sev līdzi, vēlas turp doties viena, kā mantojumu nesot līdzi izdzīvošanas procesā gūtās brūces un atmiņas, norādot, ka atmiņas svarīgas tikai katram pašam, ne citiem. Viņa soļo brīva kā vējš, bet tajā pat laikā sasaistīta, vērtējot aizgājušo un esošo, caur krustcelēm nakts gaismā, kur pieglaužas bezgalībai, jo laiks taču ir nenokavējams. Saindējusies ar rudeni, joprojām ir vasarā ar salijušiem dārziem un flokšu smaržu, kuru lasītājs var teju sajust. Liriskais „es” ambivalenti šaubās par savu ticību, laimīgām beigām, asi izjūtot pasauli kā vienotu organismu, kas reizēm zaudē jutības/jūtības spēju, veicinot rezistenci, pieradumu pret sāpēm: „ dažas naktis / kad pasaule dzīvo bez ādas / dažas naktis / kad sāpe ir piemīlīgs zvērs ”

Vietām rodas mākslīgu konstrukciju iespaids – daudzo uzskaitījumu un frāžu saskaldītības dēļ. Aizpuriete savu vietu dzejas laukā iekarojusi jau sen uz palikšanu, tāpēc no katras nākamās grāmatas tiek gaidīts arvien spožāks, spēcīgāks starojums, kas šajā grāmatā gan diemžēl šķiet mazliet apdzisis. Tas varbūt tāpēc, ka dzejniece vēl nav sasniegusi savu nākamo posmu/virsotni, vai liriskā „es” vārdiem: „ bet labāk tomēr nestāstiet citiem / ka es paliku / starpstacijā starp anekdoti un nāvi ”

Ciklā Pamestā pilsēta poetizēti klaunu, masku un galminieku motīvi, kas nosacīti atgādina poētiskās noskaņas Ronalda Brieža dzejas krājumā „Asaru gāze”. Jūtamas līdzības arī ar Kārļa Vērdiņa (vai arī otrādi – Kārļa Vērdiņa dzejā jūtamas līdzības ar Aizpurieti) izteiksmi, pasaku elementiem un stilistiku, kura ir viegli ironiska, stāstoša, ne analītiska, kas īpaši spilgta Vērdiņa grāmatā „ES”. Šajā dzejoļu kopā tēlota cilvēku tieksme izlikties, maskēties, alkas pēc uzmanības apliecinājumiem, pārākuma. Manāms, ka dzejniece cilvēkus uzskata par pārlieku noslēgtiem, klusējošiem; aktualizēts ekvivalences trūkums starp laicīgo un pārlaicīgo. Turklāt „Turp” izslāņo divus dzejniecei tuvus autorus – Ņurbuli (Aivars Neibarts) un Jāni Rokpelni, kuram veltīts viens no dzejoļiem, taču dzejoļi nav kultūratsaucēm caurvīti. Tāpat kā ievaddzejolis, arī grāmatu noslēdzošais dzejoli ir izvēlēts kompozicionāli motivēti, tajā skumjas reducējušās līdz vieglai pakļāvībai dzīves vējiem.

Kopumā krājums ir kontrastiem un paradoksiem bagāts, šeit lasītājs atradīs gaismu naktī un tumsu dienā, tajā iespējams saskatīt kaut ko no sevis, kaut ko no pārējiem, var pagūt satvert mirkli un pieskarties mūžībai – kā lietū uzsākta, bet krasta smiltīs iepauzēta pastaiga...

Grāmatā Aizpuriete gan atvadās, gan satiekas; aiziet un atnāk; meklē un neatrod, bet turpina būt – pa vidu robežām starp sāpēm un zvaigžņu atspulgiem krustcelēs, te – starp mums: „ Lai notiek viss / pavisam vienkārši ”