Pēdējās dzejas Vēstules Veronikai Strēlertei, Eduards Virza, māksliniece Gita Okonova - Treice 128 lpp

1940. gada 1. martā nomira dzejnieks Edvarts Virza. Trīs mēnešus pēc viņa nāves sabruka Latvijas valsts. Notika kaut kas briesmīgs, kam ļaudis nebija sagatavoti. Tas tik tiešām bija pasaules gals tām paaudzēm, kas bija dzīvojošas, un bērniem, kuri bija dzimuši neatkarīgās valsts laikā. Latvijā iebruka padomju okupācijas armija. Sajuka visu lietu kārtība. Cilvēkus apcietināja, deportēja, šāva. Tad ienāca vācieši, pret kuriem Pirmajā pasaules karā bija cīnījušies latviešu strēlnieki, to starpā arī Virza.

Virzas iepriekšējais dzejoļu krājums «Dzejas un poēmas» bija iznākušas 1933. gadā. Viņa atstātos dzejoļus varēja izdot grāmatā 1941. gada novembrī ar virsrakstu «Pēdējās dzejas». Sastādītāja Elza Stērste savās atmiņās raksta, ka vācu cenzūra nebija ļāvusi publicēt 11 dzejoļus ar skaidri patriotiskām tēmām. Taču «Pēdējās dzejās» iespiestie dzejoļi saviļņoja gan mūsu kulturālo vidi, gan dzeju mīlošos lasītājus. Tā laika pārdzīvojumi bija tuvi dzejoļu noskaņai. «Pēdējo dzeju» otrais izdevums sekoja nākamā gadā.

Šodien mums var likties dīvaini, ka tie dzejoļi, kas vistiešāk ietekmēja lasītāju un atbilda laikmeta pārdzīvojumiem, bija mīlestības dzejoļi. Tāds ir šo dzejoļu paradokss.

Var teikt, ka Erots bija ierakstīts Virzas gēnos un ka iemīlējies viņš bijis vienmēr. Taču šajos dzejoļos, un to apstiprina arī vēstules, ir pavisam īpaša tonalitāte, īpaša, traģiska izteiksmes intensitāte. Tiesa, Virzas pirmajā, 1906. gadā izdotajā dzejoļu krājumā «Biķeris»

ir temati, kas līdzīgi tiem, ko rodam pēdējās dzejās: kaislība, iznīcība, vientulība, spokainība, nāve, – tomēr šie dzejoļi ir ļoti atšķirīgi pēc būtības. «Biķerī» tie nerodas no paša dzejnieka pārdzīvojuma. Divdesmitgadīgais autors tos meklējis lauku vientulībā lasītās grāmatās, piemērodamies tajā laikā aktuālajai simbolistu tematikai. «Biķeris» izraisīja kā kreiso, tā konservatīvo aprindu sašutumu, bet jaunā rakstnieku paaudze un pat Rūdolfs Blaumanis atzinīgi novērtēja Virzas dzejnieka dotības. Zīmīgi, ka 1938. gada Kopoto rakstu izdevumā dzejnieks nav vēlējies ievietot «Biķeri» kā savu pirmo dzejoļu krājumu.

Edvarts Virza (1883-1940), īstajā vārdā Jēkabs Edvarts Liekna, dzimis 1883.gada 27.decembrī Emburgas (Salgales) Rāceņos, saimnieka ģimenē mājās „Billītēs”. Viņa tēvs Juris Liekna, māti Anna Vīgante. Edvards Virza bija vecākais no deviņiem bērniem. Virzas ir senas saimnieku dzimtas pārstāvji, kuras senči ir bijuši mākslinieciski apdāvināti ļaudis. Bērnībā Edvarta personību ietekmēja viņa māte, kā arī vecmāte ar vectēvu. Vectēvam bija laba stāstītāja talants, bet vecmāte zināja daudz tautas ticējumu, nostāstu un leģendu. Iespējams, tieši no vecmātes dzejnieks pārmantoja interesi par mistisko pasauli un etnogrāfiju. Mātesmāte mazajam Edvartam bieži stāstījusi jaunības gadu atmiņas par Zemgales dabas dāsnumu, Zemgales cilvēku varenību un darbiem, tādēļ jau no mazotnes viņā tika ieaudzināta cieņa pret darbu. Savukārt māte dzejniekam devusi garīgo jūtu pasauli.

Edvarts mācījās Salgales pagastskolā un Bauskas pilsētas skolā (pabeidz 1901.gadā). Pēc izskata E.Virza bija ļoti maza auguma cilvēks. 1902.gadā dzejnieks uzsāk mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā, bet monotonais darbs viņam nepatīk, tāpēc drīz no skolas izstājas. 1904.gadā Edvarts dodas uz Maskavu un klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā.

Šis ir grāmatas otrais izdevums, pirmo reizi šo krājumu mēs izdevām 2006.gadā, par šīs grāmatas iznākšanu vēlamies pateikties virknei grāmatas atbalstītāju:

Anna Auzere,Guntars un Aina Ābols,Bob un Kaija Biaudet, Astrīde Ivaska, Ilze un Jānis Jurkāni, Antti un Aulikki Karppinen, Heikki un Pirkko Koski, Anto un Marjatta Leikola,
Emmi Martin, Gunārs un Ingrīda Meierovici, Jānis un Baiba Peteri, Antti Piipo, Juris Staune, Lia Šmits, Rūta Viņķele, Olli un Ritva Ware, Zemgales tehnoloģiskais centrs

Paldies!