Jānis Vādons

Jau ilgāku laiku latviešu dzejasdebijaslauciņš gaida Notikumu. Vislabāk ar izcilības piesitienu. Notikumu, kuram nebūtu sasteigtības, jauneklīgas jaunradi vākos iekļaut gribošas trauksmes.

Šķiet, dzejniekam, pat ja viņu piesedz Vādoņa pseidonīms, grūti uzjundīt Viļa Lācīša “Londonas stroikas” intrigu.Pie tam, ja šis dzejniekspiedāvā lasītājam visai nopietnus tekstus, kurus paškritiskajam autoram spalvasbrāļi jau labu laiku ieteikušiizdot grāmatā.Beidzot krājums ar lakonisko nosaukumu “Virve” ceļo pie lasītāja.Beidzot latviešu dzejnieku “pulkam” piepulcējies vēl viens, jo par dzejnieku de jure taču padara pirmā izdotā grāmata.

Amanda Aizpuriete:

“Meklējot vienu — vienu būtiskāko — Jāņa Vādona dzeju raksturojošu jēdzienu un kādus pārdesmit (emocionalitāte, gaišums, liktenīgums, dziļums utt.) jau atmetusi kā pārāk virspusējus, pēkšņi apstājos pie šī: mērķtiecība. Autors izmisīgi nesvaidās vārda meklējumos, jo viņam vispirms ir jāsaskata, jāsajūt, jānojauš. Tad vārdiem rodas konkrēts mērķis un uzdevums — izteikt ieraudzīto, sajusto, nojausto, izteikt līdz vissīkākajām detaļām, kuras neviens cits vēl nav pratis pamanīt tajā ielā vai tajā upmalā. Līdz vissīkākajām niansēm izteikt to, kas izjusts pret šo ielu, šo upmalu, šo pilsētu, šo pasauli. Pret sev tuvajiem un tālajiem. Vārdiem ir mērķis, tāpēc Jāņa Vādona nebūt ne lakoniskajās dzejas rindās nekas nav lieks.

Jāņa attieksme pret literatūru ir godīga un nopietna. Viņa izlasīto grāmatu saraksts droši vien izstieptos vismaz kilometra garumā, viņš studē valodniecības doktorantūrā un atdzejo Josifu Brodski”

Šeit būs links uz Gunta Bereļa interviju ar Jāni Vādoni portālā Delfi Literatūra kā iekšējs piedzīvojums. Saruna ar dzejnieku Jāni Vādonu: http://goo.gl/X5DIY