Dancis uz virves, Juris Zvirgzdiņš, redaktore Gundega Blumberga, 191.lpp

Romāns “Dancis uz virves” aptver precīzi iezīmētu laikposmu – no 1939. gada 23. augusta līdz 1944. gada 10. oktobrim, kad iešūpojās un ātrumu uzņēma Otrā pasaules kara rati, paraudami zem saviem riteņiem mierīgā ikdienas ritmā vadītus mūžus. Jura Zvirgzdiņa varoņiem – Olgai un Arnoldam, Haraldam, Eidim un Īdai – izdodas izķepuroties samērā neskartiem, jo viņiem piemīt ne tikai virves dejotāju drosme un līdzsvara izjūta, bet arī kaķa prasme vienmēr krist uz visām četrām kājām, un tad karš var šķist viens traks piedzīvojums, kurā bezbailīgajiem dotas ja ne tās deviņas kaķa dzīvības, tad dažas jau nu noteikti.

Īstenība ir daudz skarbāka, taču rakstnieks, ja vien tas ir erudītais negaidīto pavērsienu meistars Juris Zvirgzdiņš, nenolaidīsies tik zemu, ka izjusti stāstīs par ciešanām, šausmām un zvērībām. Nē, viņš skaidri zina, vēsture ir fantāzijas žanrs, un savirpina likteņus tā, kā tas iespējams vienīgi dzīvē, palikdams uzticīgs pārliecībai, ka beigām jābūt laimīgām. Cik nu tādas ir iespējamas.

Gunberga Blumberga

“Ezera krastā, atlaidušies zālītē, Īda un Eidis skatījās mākoņos.

– Re, tur tas viens, nu, galīgi kā tajā Kalnavārnas gleznā, kas mums mājās karājas pie sienas, tās rudzupuķes un magones! – izsaucās Īda.

Nē, Eidis redzēja ko citu. Kaķi! Inka un Brisis, Olgas kaķi, un vēl – tas noteikti bija Fedja, Ļeva Nikolajeviča siāmietis, tur, debesīs, vienā gengā, ā, latviski tas būtu bandā, sametušies, vajāja mākoņu aitiņas.

Sāka līņāt. Viņi cēlās un gāja. Pie muzeja vārtiem viņus uzticīgi gaidīja taksītis.

Jau kāpdams pa lidmašīnas trapu, Eidis teica Īdai: – Lai velns par mazu puiku paliek, bet es vēl atgriezīšos. Un uz palikšanu!”

Juris Zvirgzdins „Dancis uz virves”