Cīņas olu Lieldienas, Inese Paklone, māksliniece Gita Treice, 34.lpp

Inese Paklone latviešu bērnu literatūrā pazīstama ar saviem lieliskajiem tulkojumiem no nīderlandiešu valodas – gan Tona Tēlehena “Skolotāja Krāsne”, gan Žana Frīnsa “Skolotājs Jāps var visu”, kurš iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī, raisīja nebijušu jauno lasītāju un skatītāju interesi. Autores debiju latviešu bērnu prozā – 2015.gadā izdoto grāmatu “Ziemassvētku zāģītis” recenzenti atzinuši par izcilu darbu, “(…) kas noteikti kļūs par Ziemassvētku klasiku.”

Grāmatā “Cīņas olu Lieldienas”, kurā sižeta spraigums panākts bez detektīvu iesaistīšanās un asinīm, lasītāja priekšā viens pārsteigums nomaina otru – te iesaistās cīņas olas ar Pekinas operas maskām, te Paulis aicina izmantot indiāņu kaujas krāsojumu un spalvu rotas, te - starp pūpolzariem, zosu, pīļu, vistu un akmens olām vecmamma kopā ar Ingu dēj šokolādes desu ar „kurvju āzi”. Par karatē, aikido un teikvando paņēmieniem nemaz nerunājot.

Viena no stāsta varonēm – sarkanbrūnā akmens ola nesaprot, kāpēc visi ar tādu aizrautību gatavojas kaujām. Vai tiešām visas olas vēlas doties nāvē? Vai tikt apdauzītas? Tās taču nav mūžīgas kā akmeņi. Kad tumšlillā ola piedāvā uzsākt nevardarbīgu pretošanos, boikotējot olu kaujas, kādas olu grupas mazais vadonis, tik pašpārliecināts, tik varens, bļauj: “Nekādā ziņā! Mēs gribam cīnīties! Es gribu! Es gribu!”

Stāsta beigas atklāj visu kopā izdomāto – galvenais nav uzvarēt, bet gan n e p i e d a l ī t i e s. Un mazdēls Paulis priecājas par to, ka beidzot olu kaujas aizstās olu miers.

Stāstā autore aizskar mūsdienās īpaši aktuālu tēmas. Lai gan grāmatā runāts par spēju radoši kopt tradīcijas, šis ir arī stāsts par bezjēdzīgu vardarbību. Par to, ka vardarbībā jēga a priori nav atrodama. Par to, ka arī katra tradīcja nav akmenī kalta un nepārvērtējama. Šis stāsts ir par stipru gribu, labestību un spēju fantazēt. Un svētkiem vienā darbīgā un izdomas pilnā ģimenē.