Liepa Rūce, Atspulga balss, Pētergailis, 2020, 64 lpp

Mākslinieks: Ivo Grunduli, fragmentu lasīt te: https://failiem.lv/u/sm546q5c

Liepas Rūces dzejoļi ar pārtraukumiem parādās mūsu literārajā periodikā jau apmēram piecpadsmit gadus. Dzeja tapusi ilgā laika posmā, kurā ir nobriedis un mainījies gan autores radošais rokraksts, gan viņas liriskās varones attieksme pret pasauli, un tas padara šo debijas grāmatu pilnasinīgāku no personības transformācijas un iekšējo konfliktu risinājuma viedokļa. Krājuma centrā ir cīņa ar atsvešinājuma izjūtu, ko rada sevis apzināšanās un pieņemšanas mēģinājumi un saskarsme ar citiem kā slēgtām, psiholoģiski nepieejamām būtnēm. Apkārtējo ārējais miers, kas līdzīgi melnajam caurumam neemanē neko uz ārpusi, kontrastē ar vēstītāja iekšējām pretrunām. ”Atspulga balss” varone pastāvīgi nošķeļ no sevis savus agrākos es, savu ķermenisko es un citas sevis izpausmes, radot dubultniekus, uz kuriem brīžiem noskatās no malas, brīžiem mēģina veidot dialogu un brīžiem tajos atgriezties.

Ronalds Briedis

Liepa Rūce: “Krājumā “Atspulga balss” iekļauti teksti, kuri tapuši apmēram piecpadsmit gadu garumā, kas šobrīd sastāda pusi manas dzīves. Apmēram pēdējos desmit gadus ir šķitis, ka grāmata ir gatava, tomēr dažādu šķēršļu dēļ iznākšana nemitīgi atlikta. Pa to laiku, iekļaujot pa kādam jaunam tekstam un izņemot kādu no vecajiem, mainījies arī tās saturs. Grāmatā Lienes Rūces dzejoļi mijas ar Liepas Actiņas sarakstīto, bet Liepa Rūce kā saistviela satur abas kopā. Kura no mums ir reālais attēls un kura – atspulgs, nav izšķirams; tāpat, vai mana paaudze ir tie, ar kuriem reizē sāku, vai arī tie, kuriem debijas krājums iznāk šodien, kā man. Laiks, telpa un identitāte krājumā, tāpat kā manā dzīvē, ir tikai instrumenti, ar kuru palīdzību mēģināt sazīmēt, kas tas viss ir, te, visapkārt.”

Grāmatas izdošanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds