” Akmens eņģelis’’ Margareta Lorensa (Margaret Laurence) Pētergailis, 2020. 301 lpp. No angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana, redaktore Sandra Skuja, mākslinieks Ivo Grundulis

fragmentu varat lasīt šeit: https://failiem.lv/u/j793md98v

Apgāds “Pētergailis” ir laidis klajā izcilās kanādiešu rakstnieces Margaretas Lorensas romāns “Akmens eņģelis” (1964), kura tulkojums ir pirmais mēģinājums iepazīstināt latviešu lasītāju ar šīs savdabīgās, interesantās rakstnieces literāro mantojumu. “Akmens eņģelis”, tāpat kā vairāki citi Lorensas darbi, ir iekļauts Kanādas vidusskolu un augstskolu literatūras kursos un joprojām tiek lasīts un pārlasīts, taču Latvijā Margaretas Lorensas daiļrade līdz šim ir bijusi terra incognita .

Romāns “Akmens eņģelis”, kurā neuzkrītoši ievīti autobiogrāfiski motīvi, autores bērnības un jaunības atmiņas, sarakstīts elegantā, liriskā prozā, kas precīzi modulē varoņu savdabīgās balsis. Gribētos atzīmēt, ka prērijas fermeru, mazpilsētiņas iedzīvotāju un lielpilsētas vienkāršo ļaužu skarbie, taču vienlaikus smalki niansētie portreti neviļus atsauc atmiņā Jāņa Jaunsudrabiņa un Vizmas Belševicas klasiskos darbus. Romāna galvenā varone Hagara Šiplija ir vienkārša, patiesību sakot, ne pārāk simpātiska sieviete, kuru dzīve nav saudzējusi, turklāt viņas mūžs neizbēgami tuvojas norietam. Un tomēr, pat deviņdesmit gadu vecumā, kad nākotnē gaida vienīgi veco ļaužu pansionāts vai slimnīcas palāta, Hagara nav zaudējusi aso mēli, cīņas garu un apbrīnojamu spēju bez lieka sentimenta vērtēt piedzīvoto un pārdzīvoto. Ne velti kāds no Lorensas romāna cienītājiem pārsteigts piezīmē: “Izklausās visai drūmi, taču Hagaras tēls ir neparasti saviļņojošs. Viņa ir ātras dabas sieviete, neganta, nejauka un vienlaikus ārkārtīgi pievilcīga.” Gribētos piebilst, ka prasmīgi un iejutīgi tēlotais vienkāršo ļaužu liktenis postoša sausuma un Lielās depresijas laikā 20. gs. trīsdesmitajos gados ir tēma, kas nav zaudējusi savu aktualitāti arī 21. gs. sākumā.

Pēc romāna “Akmens eņģelis” motīviem 2007. gadā ir uzņemta tāda paša nosaukuma filma.

Margareta Lorensa (Margaret Laurence) ir dzimusi 1926. gadā, nelielā Manitobas pilsētiņā Nīpavā, kas vēlāk kļūs par fikcionālās Manavakas prototipu vairākos stāstos un romānos. Astoņpadsmit gadu vecumā Margareta, kas jau izmēģinājusi roku rakstīšanā un publicējusi vietējā laikrakstā savu pirmo stāstu, iestājas Vinipegas koledžā. Studiju gados viņa regulāri publicē savus dzejoļus un stāstus studentu laikrakstā un aizrautīgi iesaistās domubiedru diskusijās. Šajā laikā iegūtās iemaņas palīdz atrast žurnālistes darbu pēc augstskolas beigšanas, taču drīz vien Margareta apprecas ar inženieri Džeku Lorensu un kopā ar vīru pārceļas uz dzīvi ārzemēs. Neilgu laiku ģimene dzīvo Anglijā un pēc tam vairākus gadus pavada Āfrikā ‒ vispirms Somālijā, pēc tam Zelta Krastā (Ganā). Jaunā literāte, kas 1952. gadā ir laidusi pasaulē savu pirmdzimto, meitu Džoslīnu, aizrautīgi vāc un publicē somāļu tautas pasakas un dziesmas, raksta dzeju, ko caurstrāvo mīlestība uz šo zemi un tās iedzīvotājiem. 1954. gadā tiek publicēta Margaretas Lorensas sakārtota somāļu folkloras izlase “Nabadzības koks” (“ A Tree for Poverty ”). Gadu vēlāk, pēc pārcelšanās uz Zelta Krastu, ģimenē piedzimst otrs bērns, dēls Deivids. Āfrikā pavadītie gadi vēlāk aprakstīti Lorensas atmiņās, kurām dots nosaukums “Pravieša kamieļa zvaniņš” (“ The Prophet’s Camel Bell ”, 1963).

Atgriezusies Kanādā kopā ar ģimeni, Margareta Lorensa aptuveni piecus gadus nodzīvo Britu Kolumbijā, taču, kad laulība izirst, rakstniece pārceļas uz dzīvi Anglijā, kur pavada vairāk nekā desmit gadus, tiesa, bieži viesojoties dzimtenē. Slava un atzinība atnāk, kad tiek publicēts viņas pirmais lielais romāns “Akmens eņģelis”, pirmā grāmata t. s. Manavakas ciklā, kurā iekļaujas pavisam piecas grāmatas. Savā turpmākajā rakstnieces karjerā Margareta Lorensa divas reizes iegūst Kanādas ģenrālgubernatora balvu, nozīmīgāko literāro prēmiju, kas piešķirta arī viņas vārdamāsai Margaretai Atvudai. Pirmo balvu Lorensa iegūst par Manavakas cikla darbu “Dieva joks” (“ A Jest of God ”, 1966), kas vēlāk kļūs par pamatu vairākām ASV Kinoakadēmijas balvām izvirzītajai Pola Ņūmena kinofilmai “Reičel, Reičel!” (1968), bet otro ‒ par Manavakas cikla noslēdzošo romānu “Rīkstnieki” (“ The Diviners ”, 1974). Mūža otrajā pusē Margareta Lorensa ir viena no pazīstamākajām Kanādas literātēm. Rakstnieces mūžs apraujas 1987. gadā, kad viņa labprātīgi aiziet no dzīves, uzzinājusi, ka slimo ar nedziedināmu plaušu vēzi.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Kanādas Padomes finansiālu atbalstu.